Ar dzejnieku un tulkotāju Māri Salēju (Marianu Rižiju) sarunājas Māris Mičerevskis. Tātad – Māris Salējs. Jeb Marians Rižijs. Kas tu īsti esi? Kā tevi sauc? Zini, patiesībā es neaizdomājos par to, kā mani sauc. Vienkārši laikam esmu tas viss. Atkarībā no situācijas. Bērnībā biju Māris, kad sāku iet skolā, tad tā kā kļuvu vairāk par Marianu. Bet tas Māris Salējs radās tikai tādēļ, ka savas dzejas rakstīšanas pirmsākumos negribēju blamēt dzimtas uzvārdu. Nolēmu, ka to pasargāšu

Grāmatas autore ir takšu meitene Frīda. Viņai par visu ir savs viedoklis. Viņa, piemēram, ir pārliecināta, ka suņa uzdevums nav tikai sēdēt, gulēt, atnest bumbiņu vai rakties atkritumos. Nepārprotiet - patīk, protams, tomēr suņa galvenais uzdevums pēc Frīdas domām ir daudz svarīgāks - uzraudzīt lietu kārtību visumā un pieskatīt, lai cilvēks nesaiet tūtā. Grāmata ir Frīdas apcere par pasauli no suņa skatu punkta - tuvāk zemei un tuvāk patiesībai. Frīdas stāstījumu pierakstīji

Pagājušā gada nogalē izdevām grāmatu “Dubļi saldāki par medu” (Margo Rejmera) – dokumentālu, cilvēku atmiņās balstītu vēstījumu par dzīvi Envera Hodžas vadītajā komunistiskajā Albānijā. Tā ir grāmata par bailēm, izdzīvošanu, pielāgošanos un piespiedu klusēšanu sistēmā, kur valsts kontrolēja ne tikai rīcību, bet arī domas. Latvijas lasītājam šis stāsts rezonē ļoti tieši – arī mūsu vēsturē komunisms nav abstrakta ideoloģija, bet smagi izdzīvota realitāte ar bailēm, represijām u