“Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” ir mēģinājums ieraudzīt Latvijas kultūrtelpu tās daudzslāņainībā. Vēsturiskajās zemēs – Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē, Sēlijā – izsenis veidojušās lokālās vienības, kas apliecina ne tikai ģeogrāfisku vai administratīvu atšķirību, bet arī kultūras patību. Abrene, Augšzeme, Kuršu ķoniņi, suiti, Piebalga, Ludzas igauņi, Zemgales krieviņi un citas kopienas, katra ar savu valodu, ticību, tautastērpiem, folkloras un sadzīves tradīcijām, iezīmē robežas starp lokālo un vispārīgo, starp vietējo un kopnacionālo.
Šie maznovadi ir ne tikai vēsturisku procesu atskaņas, bet arī dzīvas kultūras telpas, kuras izveidojušās pierobežās, nomaļos ciemos, reizēm mazpamanītos, bet tieši tādēļ kultūras ziņā bagātos apvidos. Dažkārt tos raksturo izloksnes īpatnības, citkārt – reliģiskā tradīcija, etnogrāfiskā savdabība vai amata prasme, bet visbiežāk – vairāku faktoru kopums, kas radījis un uzturējis lokālo identitāti.
Šis darbs aicina turpināt apzināt un pētīt mazo novadu pieredzi. Tieši šajās kultūrvienībās saskatāms Latvijas kultūras mantojuma dzīvīgums – spēja saglabāt atšķirīgo un reizē bagātināt kopīgo.